Nav man seja. Seja nodega un sadega. tāpat viņai līdzi piedega arī kakls. Bet tāds kruts iedegums, brūnas plaukstas, pēdas un seja. Tāds sērfotāju iedegums.
Šīs dienas bija tik vienreizējas, ka nav pat iespējams to visu pastāstīt.
Es gribētu tur, Pāvilostā, nopirkt to mājiņu pie jūras, uz kuras, ar lieliem burtiem bija FOR SALE un pavadīt tur vismaz mēnesi. Tāda mierīgā pilsēta ar jaukiem, mierīgiem cilvēkiem, Baltijas jūru, kartsto sauli un ekstra skaisto saulrietu KATRU VAKARU.
Iebraucot atpakaļ Rīgā, šķita, ka es šeit neesmu bijusi kādus trīs mēnešus noteikti. Tā kņada, tā satiksme, tas iekšējais nemiers, bija tik ļoti jūtams. Pat nesaprotu, kā es te varu ikdienā izturēt to spriedzi.
Baigais plāniņš izveidojās, ko pēc pozitivusa centīšos realizēt.
Vispār, braucot ūber foršajā busiņā atpakaļ uz Rīgu radās vēl daži plāni. Viens jauks, otrs ne tik jauks. Bet galvenais, ka tādi ir.
Un tāds trekns punkts uz I, jeb kārtīgi pielika punktu šīm dienām un sarunām bija tikko saņemtais sms. Es esmu šokā. Un no tā, ka es atkal nenovērtēju to, kas man bija dots. Cik brīnišķigi, ka šis cilvēks vēl jo projām mani paciešs, lai cik tracinoša un drausmīga es nebūtu. Es zinu, ka kādu dienu tu šo lasīsi, tāpēc saku tev lielu ILY, un tas nekas ka mēs esam DTFA, galvenais, ka mēs esam pazīstami.
Visforšākie sveicieni Ieviņai. žēl, ka esmu tik pārgurusi un izcepusies, ka nevarēju aizvilkties līdz viņai.
Bučas jums!
Ceru, ka šīs dienas bija tik pat jaukas kā man :)
a.
