Zvaigsnes bija miljoniem miljardiem. Cita pie citas cieši piekļāvušās.
Tajā naktī es nebeidzu skatīties debesīs un priecāties par to.
Tonakt krita zvaigznes. Un es, joka pēc, pat ievēlējos pavisam muļķīgu vēlēšanos, iedomu.
Un daļēji tā pat piepildījās.Bet nejau par to ir šis stāsts.
Tajā naktī nebija neviena mākoņa debesīs. Dīvaini, ne?
Bet šonakt ir gluži pretēji. Viss ir pretēji. Vienīgais, kas bija kopīgais bija nakts melnums.
Mākonis pēc mākoņa aizlīd mēnesim priekšā.
Brīžiem pat kļūst baismīgi skumji, un tajā pat laikā biedējoši.
Dīvaini. Bet domājot par naksnīgajām mākoņu pastaigām, pa melno debess palagu,
prātā, kā no dziļa stūra izlīdušas,tramnīgi sāk staigāt dažādas domas.
Kas vispār tas par koteili galvā izveidojas?
Naksnīgās atmiņas ar gauži aplamajām domām.
Dumji.
Bet būs jau labi. Savādāk jau nevar būt.
Vaine?
09.09.2011.
Sms, kas ir stāvējusi un arī turpinās stāvēt neaizsūtīto sms sarakstā. Un lai jau tur arī stāv.
Mīļu un gaišu vakaru/nakti!
a.

