Pats attīstīju bildīti un rāmī,
ielikdams, pats, nolemdams, ka te man jāmīt.
Tagad stāvu ar sastingušu seju.
Smaids ar mazāk atgādina patiesu.
Tas tomēr nav man nu bet labi, ko tur.
Jājautā, kā šis tāmis mani notur,
un ja nu pieņem, ka tā ir burvju aile ar slieksni,
kas sen uz mani gaida.
Gaida, kad es kāpšu tam pāri..
Speru pirmo soli.. un zin, jāsaka,
šis sapnis bija vienreizējs, bet laiks to pamest,
laiks jaunai pieredzei, un ticu tam es.
Gustavo- Everestā.
a.
Nav komentāru:
Ierakstīt komentāru