Priekā.

Šodien noskatījos ilgi gaidīto īsfilmu, kas beigās bija tāda normāla- stundu divdesmit. Atmiņas par divām lieliskām vasaras dienām, kaut kur Vidzemē. Smējos par visiem tiem jokiem un par savu tizlumu. Nopietni. Un tad es sapratu, reiz kāda cilvēka sacīto. Toreiz man tas likās- pff, jā, kā tad. Bet nu, paskatoties uz sevi no malas, pirms pus gada, saprot, ka tā arī tas ir. Pilnīgi liekas, ka skatos uz citu cilvēku.

Un vēl....

Lai nu paliek. Bet nu. Tik brīnišķīgas atklāsmes. Lai gan, to filmu jānoglabā datora dziļākajā vietā, tā tomēr ir tik skaista.

Bučas mučas.

a.